Sicīlija – vairāku civilizāciju šūpulis

Vācu dzejnieks J. V. Gēte rakstījis: „Ja neesat apmeklējuši Sicīliju, tad Itālija dvēselē neatstās nekādas pēdas. Sicīlija ir Itālijas izzināšanas atslēga.” Citiem vārdiem sakot, neizzinot Sicīliju, neizzināsi arī Itāliju. Eiropā nav otras vietas, kurai būtu tik bagāta vēsture, tik daudznacionāla kultūra, piesātināta daba, smaragdzaļa jūra un lieliska atpūta viesmīlīgās viesnīcās.

Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala, kuras galvaspilsēta ir Palermo.
Salas platība ir 25,7 tūkst. km2, iedzīvotāju skaits – apmēram pieci miljoni. No kontinenta salu atdala tikai Mesīnas jūras šaurums, kas ir 3,5 km plats.
Salā ir Eiropas augstākais vulkāns Etna (3340 m). Šobrīd tas ir aktīvākais vulkāns pasaulē.
Administratīvi Sicīlijai pieder vēl dažas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustika un Pelageju salas.

Sicīlija pievienojās Itālijas karalistei 1860. gadā pēc Garibaldi ekspedīcijas. 1866. gadā Palermo notika sacelšanās, taču itāliešu flote sāka to bombardēt un atkal pievienoja Itālijas karalistei, bet dumpinieki tika sodīti ar nāvi. Taču viens pēc otra Sicīlijā atkal uzliesmoja jauni dumpji. Vēloties saglabāt kontroli pār salu, itāliešu armija šajā laikā ar nāvi sodījusi simtiem tūkstošu sicīliešu, vēl desmitiem tūkstošu tika ieslodzīti cietumā, tika iznīcināti veseli ciemati un iedzīvotāji izsūtīti trimdā. Sicīlijas ekonomika tika sagrauta un aizsākās emigrācijas vilnis, kas iepriekš nebija bijis. No 1946. gada Sicīlija kļuva par autonomu Itālijas reģionu.

Sicīlijā ik uz soļa Jūs sajutīsit vēstures elpu. Tā ir mītu un leģendu zeme: spriežot pēc Homēra un Vergīlija darbiem, tieši šeit kādreiz mituši ciklopi. Vēstures un arhitektūras pieminekļu skaita ziņā Itālija UNESCO sarakstos ir pirmajā vietā, bet liela daļa šo pieminekļu ir Sicīlijā. Šajā salā, kas bijusi tautu tikšanās un sadursmju vieta, ir saglabājies vairāku civilizāciju mantojums. Tā ir tilts starp Āfriku un Eiropu. Grieķi, romieši, bizantieši, arābi, normaņi…Vieni šeit dzīvoja, citi – postīja, trešie radīja. Šāda tautu sajaukšanās ir ietekmējusi salas kultūru, vēstures pieminekļus un sicīliešu dzīvi. Grieķu uzceltie kultūras pieminekļi ne par mata tiesu neatpaliek no Senās Grieķijas kultūras pieminekļiem. Apbrīnu raisa „sicīliešu baroks” un bizantiešu mozaīkas. Sicīliešu valoda ir patstāvīga romāņu valodu saimes valoda, kas ir attīstījusies no latīņu valodas un ietekmējusies no grieķu, arābu, franču, vācu, spāņu, kataloniešu un provansiešu valodas. Mūsdienās sicīliešu valodai draud izzušana, vairākums salas iedzīvotāju runā itāliešu valodā. Atsevišķos ciematos vēl sastopami iedzīvotāji, kuri runā albāņu valodas dialektā (Kontesa Entelina), dažos reģionos izmanto lombardiešu valodu vai gallu un itāliešu valodu.

Sicīlija ir viena no skaistākajām un interesantākajām Vidusjūras salām, kas saglabājusi savu valdzinājumu. Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Piekrastē valda tipisks Vidusjūras klimats: maigas, lietainas ziemas un karstas vasaras. Peldēšanas sezona ilgst no maija līdz novembrim. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”. Sicīlijas sniegbaltās pludmales, brīnišķīgās klintis nelielos līcīšos, majestātiskie kalni, lieliskā apkalpošana viesnīcās, klubi un diskotēkas gar visu salas piekrasti un, protams, interesantās un saistošās ekskursiju programmas necik neatpaliek no Itālijas kontinentālās daļas.

Sicīliešu virtuve.
Neņemot vērā kopējās tradīcijas, dažādās provincēs virtuves tradīcijas atšķiras. Ēdienu daudzveidība salā radusies dažādu kultūru ietekmē, tādēļ šeit ir gan afrikāņu, gan eiropiešu ēdieni.
Grieķi ieviesa vīnogu un olīvu audzēšanu, iemācīja sicīliešiem vīna darīšanu, no romiešiem ēdienkartē ienāca pupiņas, no turkiem – zirņi un makaroni, bet no arābiem – mandeles, anīss, aprikozes, apelsīni, spināti, rīsi un garšvielas. Arābu ietekmē sicīlieši ir iecienījuši saldumus: populārākie no tiem ir saldējums, marcipāns un dažādi cukāti. Franči ir piešķīruši sicīliešu virtuvei aristokrātiskumu.
Sicīliešu virtuvē ir daudz zivju ēdienu. Salas iedzīvotāji pārtikā lieto ļoti daudz dārzeņus, taču tos neizmanto svaigā veidā, bet sacep, vāra vai sautē. Ļoti populāri ir pupiņu, pupu un zirņu ēdieni, dažādas uzkodas, kuras gatavo no mīklā ceptiem dārzeņiem, pievienojot olīveļļu un garšvielas.
Šeit ir iespēja nogaršot arī tipiskas uzkodas: rīsu bumbiņas (aranchini), uzkodu, kas gatavota no sardīnēm (sarde a bekkafiko), eļļā ceptas pupiņu miltu uzkodas Palermo gaumē (panelle). Pirmajā ēdienā (primo piato) var tikt pasniegts rīsu ēdiens rissotto, kam nereti pievieno jūras veltes, zupas vai makaronu ēdienus (pastos). Par pastas „karalieni” Palermo uzskata pastu ar sardīnēm, bet Katānijā populāra ir slavenā pasta alla Norma, kas šādu nosaukumu ieguvusi no šajā apgabalā dzimušā slavenā komponista Vinčenco Bellīnī. Cita slavena sicīlieša Pirandello dzimtajā pilsētā Agridžento var nogaršot viņam par godu nosaukto ēdienu: spageti ar tomātiem un siera gabaliņiem. Kaltaniseta ir plaši pazīstama ar miltu „ezīšiem” (cavateddi).
No gaļas ēdieniem ir vērts nobaudīt ar vārītu olu, šķiņķi un kachkaval sieru pildīto gaļas ruleti (falsomagro), kas vārīta vīna un tomātu mērcē, cīsiņus mājas gaumē, pildīto cūkgaļu. Visus šos ēdienus var saukt par gastronomiskām delikatesēm. Sicīlija ir izslavēta ar šašlikiem, kurus gatavo no kazlēna vai jēra gaļas, pievienojot ļoti daudz garšvielu.
Taču zivis salā ir populārākas par gaļu. Par īpašu delikatesi uzskata Mesīnas līcī zvejotu zobenzivi, kā arī tunci, kura zveja ilgst no marta beigām līdz jūnija sākumam. Sicīlieši labprāt lieto uzturā arī citas jūras veltes: austeres, mīdijas, garneles, kalmārus u. tml. Sirakūzās Jums būs iespēja nobaudīt astoņkāja un kalmāru cepeti (skoppularikki), Katānijā – pildītu skumbriju (stummi-abbuttynati), Mesīnā – kaltētu zivi ar dārzeņiem (stokku a missnnizi).
Sicīlijā labprāt uzturā lieto aitas un kazas piena sierus, īpaši populārs ir no govs vai bifeļmātes piena siets siers (mozzarella).

Vīns un vīna dārzi.
Sicīlijā vīns nav tikai dzeršanas ieradums vien. Tā ir dzīves bauda un prieks. Vīnam ir svarīga loma arī būtiskos sociālos notikumos, piemēram, bildināšanas tradīcijā, kas saglabājusies lauku rajonos. Ģimeņu saietā vīrieši tērzē, atceroties dažādus atgadījumus no savas dzīves un tikai tikšanās noslēgumā, uzslavējot meitenes tikumus un ārieni, līgavaiņa tēvs uzdod svarīgāko jautājumu par precībām. Neilgi pārdomājis, saimnieks dodas uz blakus istabu un atgriežas ar mājās darītu vīnu un divām glāzēm. Klusējot, viņš vienu glāzi pasniedz viesim, bet otru ceļ sev pie lūpām. Viņa piekrišanu izsaka nevis vārdi, bet vīna kauss.

Tieši Sicīlijā senie grieķi pirmo reizi Itālijas teritorijā sāka audzēt vīnogas un gatavot no tām vīnu. Pasaulē nav tādas valsts, kas nevēlētos gūt maksimālu labumu no vīna darīšanas. Sicīlija nav izņēmums. Sicīlijas valdība iegulda daudz pūļu sava vīna kvalitātes uzlabošanā, un tas tiek darīts ne tikai pircēju piesaistīšanai, bet arī tūrisma veicināšanai.
Vietējās vīnogu šķirnes ir cēlušās no antīkajām šķirnēm, kuras ieveda no Grieķijas vai kuras selekcionēja vēl senie grieķi. Mūsdienās Sicīlijā saudzīgi rūpējas par vietējām vīnogu šķirnēm, jo tieši tās piešķir Sicīlijas vīniem neatkārtojamas īpašības. Pēdējos gados vīna darīšanā izmanto 28 vietējās vīnogu šķirnes. Vīna dārzi šeit plešas vairāk nekā 120 tūkst. hektāru platībā (tas ir augstākais rādītājs Itālijā). Mūsdienās vīna dārzu skaits sarūk, jo Eiropas Savienībā radusies vīna pārprodukcijas tendence. Pašreiz Itālijā gatavo apmēram septiņus miljonus hektolitrus vīna. Sicīlijas vīni veido 15% no Itālijas vīna produkcijas gadā.

Apskates objekti.

Palermo – grāfa Kaliostro dzimtene
Palermo (it. Palermo, sicīliešu valodā Paliermu vai Paliemmu) ir Sicīlijas galvaspilsēta. Pilsēta ir Vidusjūras krastā. Šī ir visstraujāk augošā pilsēta gan Sicīlijā, gan visā Itālijā.
Galvaspilsētas (tostarp priekšpilsētas) iedzīvotāju skaits pārsniedz 1,1 milj. cilvēku.
Palermo ir pilsēta, kurā ir unikāli kultūras pieminekļi, pilsēta, kuras vēsture mērāma gandrīz trīs tūkstošgadēs. Šī ir tūristu visvairāk apmeklētā pilsēta Sicīlijā.
Ilgus gadus tā bija Sicīlijas karalistes galvaspilsēta un osta. Feniķieši nodibināja Palermo pirms aptuveni 3000 gadiem. Ostu viņi nosauca par Zizu. Pilsēta attīstījās vienlaikus ar citām antīkajām Sicīlijas pilsētām – Solunto un Mociju. Grieķi nodēvēja pilsētu par Panormos (‘visa osta’). No 535. līdz 831. gadam Panoramosa bija Austrumromas impērijas daļa. Pēc tam tā nokļuva arābu valdījumā. Daudzus tempļus viņi pārvērta par mošejām. Palermo kļuva par vienu no skaistākajām musulmaņu pilsētām pasaulē, ar kuru sacensties spēja tikai Bagdāde. Arī mūsdienās eksotiskais mauritāņu un normaņu stilu sajaukums ar spāņu baroku piešķir pilsētai majestātiskumu un vienreizīgumu.
Šeit ir daudzi pieminekļi, karaļu pilis un tempļi. Palermo ir iespējams nošķirties no XXI gs. steigas, apmeklēt nomaļas baznīcas, skatīt senas mozaīkas, ielūkoties pilsētas tirgū.
Daudzas būves pilsētā atgādina par arābu, normaņu un Burbonu valdīšanas laikiem: grandiozā normaņu Karaļu pils ar pērļu arhitektūru – Palatīno kapelu, kurā ir normaņu karaļu Rodžeru marmora tronis, bet no griestiem nokarājas no ģipša veidoti stalaktīti (islāma mākslas raksturīgā iezīme); 1127. gadā uzceltā San Džovani deli Eremiti (Sv. Jāņa vientuļnieka) baznīca – lielisks normaņu un arābu arhitektūras stilu apvienojuma paraugs. Pilsētas Katedrālē, kas uzcelta VI gs., profilētos sarkofāgos mūža miegā atdusas normaņu karaļi. Lieliskais Pretorijas laukums, Martorāno baznīca, citi baroka pieminekļi.
Palermo ir slavenā grāfa Kaliostro dzimtene. Pilsētas senajā daļā ir saglabājusies māja, kurā 1743. gadā piedzima slavenais mags un avantūrists Džuzepe Balzamo Kaliostro.

Monreālas katedrāle – pasaules mākslas paraugs
Ceļojums uz Palermo būs nepilnīgs, ja nebūsit apmeklējuši Monreālu (7 km attālumā no Palermo centra). Šeit Jums būs iespēja iepazīties ar normaņu un arābu stilā celto Santa Marija La Nuova katedrāli (1174. g.), kurā lieliski sadzīvo gotiskās logu rozetes un arābu arkveida lodziņi. Katedrāles iekšieni un apsīdu rotā bizantiešu mozaīkas, kas datējamas ar XII–XIII gs. un attēlo ainas no Vecās un Jaunās Derības.
Līdzās katedrālei ir benediktiešu ordeņa klosteris. Klostera pagalms ir viens no skaistākajiem un bagātīgākajiem pasaulē – to rotā 228 ar mozaīkām rotātas kolonnas, kuras vainago griezumiem rotāti kapiteļi. No Monreālas paveras skats uz Conca d‘Oro – skaistu līdzenumu, kas plešas tūlīt aiz Palermo robežām.

Katānija – provinces galvaspilsēta
Vulkāna Etna pakājē ir Katānija – otra lielākā pilsēta Sicīlijā. Tajā dzīvo 305,7 tūkst. drosmīgu iedzīvotāju. Kā dievība tumšā Etna no saviem augstumiem vēro dzīvi Katānijā. Etna ir pilsētas iedzīvotāju čakluma un neatlaidības simbols.
Pilsēta VIII gs. p. m. ē. dibinājuši grieķu kolonisti. 1169. un 1693. gada zemestrīcēs un lavas izvirdumos šī vieta bija smagi izpostīta. Pilsēta pārvērtās gruvešu un pelnu kaudzēs.
Tāpat kā citviet Sicīlijā, Katānijā pārsvarā redzamas baroka stilā celtas ēkas, kas uzbūvētas pēc Etnas izvirduma 1693. gadā. Slavenākā baroka arhitektūras stilā celtā ēka ir Sv. Agates katedrāle, kas uzcelta XVII gadsimtā. Šo svēto uzskata par pilsētas aizbildni. Viņa aizsargā pilsētu no ugunsgrēkiem un vulkāna izvirdumiem.
Katedrāles laukuma centrā ir pilsētas simbols – Ziloņa strūklaka (Fontana dell' Elefante). Gan strūklaku, gan katedrāli 1736. gadā uzcēla Džovani Batista Vakarīnī. Viņš apvienoja bizantiešu ziloņa skulptūru un ēģiptiešu obelisku. Strūklaka veidota no sacietējušās lavas.
Katānijas slavenākie tempļi un pilis: Svētā Nikolo baznīca un klosteris, Sv. Franciska baznīca; māja, kurā dzimis komponists Vinčenco Bellīnī, viņa vārdā nosauktais Operas teātris.
Pilsētas centrā saglabājušās arī romiešu laika celtnes: no lavas un marmora celtais romiešu teātris, kas spēja uzņemt apmēram 7000 iedzīvotāju, mazais Odeons un pirtis (Terme della Rotonda).
1434. gadā Katānijā tika nodibināta Sicīlijā pirmā universitāte. XIX gs. to pārbūvēja no jauna.

Etna – viens no pasaulē aktīvākajiem vulkāniem
Netālu no Katānijas atrodas Eiropā augstākais vulkāns Etna (3340 m). Vulkāna pakājes perimetrs ir apmēram 160 km, bet nogāzēs ir vairāk nekā 200 sānu krāteru. Šobrīd Etna ir pasaulē aktīvākais vulkāns.
Ziņas par Etnu saglabājušās vēl no mītu laikiem, taču kā vulkāns tas ir salīdzinoši jauns: uzpeldējis no jūras pirms aptuveni 2,5 milj. gadu. Valda uzskats, ka pirmais izvirdums noticis pirms diviem miljoniem gadu.
Etnas tāpat kā daudzu vulkānu augstums ir mainīgs. Šobrīd tā virsotne slejas 3340 metru augstumā virs jūras līmeņa, taču pirms simts gadiem tā bija par 30 metriem augstāka. Mainās arī vulkāna izskats: daudzo izvirdumu dēļ vulkāna virsotnes iebrūk un paliek ieplakas jeb kalderi, bet līdzās veidojas jaunas virsotnes. Pirms šobrīd pastāvošās virsotnes ir bijušas vēl vismaz divas, bet uz vienas no vulkāna nogāzēm atrodas gigantisku apmēru kalderi – apmēram 20 km apkārtmērā liels caurums ar 900 metrus dziļām malām.
Lieli Etnas izvirdumi reģistrēti 475. un 396. gadā p. m. ē., m. ē. 812. un 1169. gadā un XIV gadsimtā. 1669. gadā Etnā parādījās plaisa, kas sniedzās līdz pašai pamatnei un miljoni tonnu izvirdušās lavas sagrāva Katāniju un tās apkārtni. Mazāki un lielāki izvirdumi iznīcina lauksaimniecības zemi un pārpludina ciematus. XX gadsimtā izvirdumi notika 1949., 1971., 1983., 1992. un 2000. gadā.
Varētu šķist, ka tā nav piemērotākā vieta, kur dzīvot cilvēkiem. Taču Etnas nogāzes ir viena no visblīvāk apdzīvotajām vietām Sicīlijā.
No neatminamiem laikiem iedzīvotāji spītīgi atjauno ciematus un sāk dzīvi no jauna. Lai gan Etna ir viens no aktīvākajiem vulkāniem, tas ir pilnīgi drošs, jo izvirdumus un lavas plūsmas var pietiekami precīzi prognozēt. Avoti lieliski mitrina vulkāna nogāzes un vulkāniskie pelni veido apbrīnojami auglīgu augsni.
Gada laikā šeit ir iespējams ievākt līdz pat piecām dārzeņu ražām, labi aug arī augļu koki un vīna dārzi. Zemākajās nogāzēs aug vīnogas un pistācijas, kas pamazām atkāpjas, lai dotu vietu ābelēm un ķiršiem. Augstāk zaļo ozolu, kastaņu, riekstu un dižskābāržu birzis. Tur tikpat kā nekas neaug, sastopami tikai Alpu augi. Virsotnē plešas mūžīgie sniegi. Senatnē sniegu no Etnas virsotnes veda uz Romu, kur no tā gatavoja saldējumu.

Taormīna – „Sicīlijas logs” uz mūsdienu pasauli
Taormīna atrodas Tauro kalnā. Apmēram 400. g. p. m. ē. šajā vietā bija seno grieķu kolonija Tauromenium. No 212. gada p. m. ē. pilsētā valdīja romieši. Taormīna ir tūristu iecienīta vieta, kuru bieži dēvē par „Sicīlijas logu” uz mūsdienu pasauli.
Taormīna ir sadalīta divās daļās: vēsturiskais centrs kalnā un kūrorta daļa nogāzē (Taormina Mare).
Vecpilsētā atrodas grieķu teātra (Teatro greco) drupas. Patiesībā tas ir nevis grieķu, bet gan romiešu teātris, kas grieķu teātra vietā uzcelts II gs. p. m. ē. Teātra diametrs ir 109 metri. Tas ir otrais lielākais teātris Sicīlijā ar visskaistāko dekorāciju – no teātra tribīnēm paveras skats uz vulkānu Etna. Mūsdienās teātrī rīko operas un dramatiskā teātra uzvedumus, koncertus.
No XIX gs. beigām Taormīnā uz dzīvi apmetušies daudzi mākslinieki, rakstnieki, intelektuāļi. To vidū bijuši arī Deivids Heberts Lorencs un Vilhelms fon Gledenss. Jau vairāk nekā 50 gadus tiek rīkots Taormīnas kinofestivāls, kura laikā filmas demonstrē senajā grieķu teātrī.

Līdzās Taormīnai ir Isola Bella saliņa, kuru ar kontinentu savieno šaura smilšu strēle. Sala pasludināta par dabas rezervātu. Netālu atrodas Capo Sant' Andrea alas. Var atspirdzināties un nopeldēties Alkantaras upē, kas plūst caur sacietējušas lavas klintīm.

Mesīnas pasakas un leģendas
Runājot par Mesīnu, ir grūti turēties pretī kārdinājumam ienirt pasaku un leģendu pasaulē. Patiesībā pasaulē ir diezgan maz pilsētu, kurām ir tikpat bagātīgs folkloras, nostāstu un mītu mantojums, kāds tas ir Mesīnai.
Mesīnas vēsture, tās rašanās ir saistīta ar pasaku varoņiem un daudziem mītu tēliem, tomēr vēsturnieki cenšas pierādīt, ka ne jau Neptūns ar savu trijžuburi atšķēla Sicīliju no pārējā kontinenta un ka antīko pilsētu šajā vietā nav izveidojis tās skaistuma apburtais Saturns.
Senatnē Mesīnas nosaukums bija Zankla, Mesana. Šī bija daudzu tautu tikšanās un sadursmju vieta.

Mesīna ir skaista un bagāta pilsēta. Būdama svarīga ostas un tirdzniecības pilsēta, tā spējusi saglabāt arī daudzus arhitektūras pieminekļus. No normaņu laikiem (XII gs.) ir saglabājusies katedrāle un zvanu tornis, kurā ir pasaulē lielākais astronomiskais pulkstenis. Pilsētas senākā baznīca ir bizantiešu stilā celtā Santissima Annunciata dei Katalani (XII gs.), kuru nespēja sagraut ne zemestrīces, ne Otrā Pasaules kara bombardēšanas.
Paliekošu iespaidu rada Neptūna strūklaka un Oriona avots, kuru XVI gs. izveidoja Mikelandželo māceklis Montorsoli.

Sirakūzās Arhimēds izsaucās „Eureka”
Sirakūzas (it. Siracusa) atrodas Jonijas jūras austrumu piekrastē. Tas ir viens no pazīstamākajiem antīkās kultūras centriem, iespaidīga grieķu aizjūras kolonija.
Sirakūzas dibinātas VII gs. p. m. ē. un jau tirāna Heliona laikos kļuva par plaukstošu Vidusjūras pilsētu. Tieši šajā pilsētā III gs. p.m.ē. matemātiķis Arhimēds atklāja galveno hidrostatikas likumu un kails izskrēja uz ielas, saukdams: „Eureka!”. Šajā „tūkstoš smaržu un ziedu” pilsētā ilgu laiku mita filozofs Platons.

Tūristu uzmanību visvairāk piesaista arhaiskā vecpilsēta (UNESCO pasaules mantojuma objekts), kas ir Ortigijas salā. Šī pilsētas daļa apbur ar savām šaurajām ieliņām, spāņu baroka stila baznīcām, katedrāli, Aretūza avotu, kam līdzās aug papirusi.
Būtu jāapskata arī arheoloģiskais parks, kas ir galvenajā salā. Tur, paugura nogāzē, Jūs ieraudzīsiet ar V gs. p. m. ē. datēto grieķu teātri, kurā savas vārsmas skandējis pats Eiripīds, Latomia del Paradiso (Paradīzes) akmeņlauztuves, klinti, kuru dēvē par Dionīsa ausi.
Euriāla pils ir svarīgākā sengrieķu aizsardzības būve. Saglabājušās ir Apolona un Artemīdas svētnīcu drupas.

Agridžento – grieķu izcelsmes pilsēta
Agridžento ir grieķu izcelsmes pilsēta, kas izvietojusies uz pauguriem. Tā arī piedāvā vēl vienu tikšanos ar vēsturi.
Šo vietu salas iedzīvotāji īpaši izvēlējās lūgšanām, sapulču un svētku rīkošanai.

Pilsēta ir slavena ar savu grandiozo antīkās arhitektūras kompleksu – Tempļu ieleju. Majestātiski slejas Hēras templis, kurā saglabājies upurēšanas altāris; visā grieķu pasaulē slavenais Zeva templis, Hērakla templis. Lieliski saglabājies ir Vienošanās templis, jo VI gs. to pārvērta par kristiešu baznīcu.
Tas ir viss, kas saglabājies no senās Akragasas pilsētas, kura tika dibināta VI gs. p. m. ē., bet 1927. gadā tika pārdēvēta par Agridžento. Taču vēl šobaltdien, klaiņojot pa šīm vietām, itin viegli var aizmirsties un domās aizklejot uz leģendu un mītu valstību...

Eola salas, Lipāru un Vulkano sala
Lipāru salas, kas par godu vēju dievam Eolam mēdz dēvēt par Eola salām (it. Isole Eolie), atrodas Sicīlijas ziemeļos. Arhipelāgu veido septiņas vulkāniskas izcelsmes salas, kas ir UNESCO pasaules mantojuma sarakstos. Salas ir Mesīnas provincē un Sicīlijas reģionā. Pastāvīgo salu iedzīvotāju skaits pārsniedz 12 tūkst., no kuriem 10,8 tūkst. (2006. g.) dzīvo Lipārā – galvenajā salā, kuras platība ir 37 km2. Atpūtniekus šajās salās visvairāk sajūsmina melno vulkānisko smilšu pludmales, zemūdens peldēšana un, protams, lieliskais vietējais vīns.
Lipāra ir brīnišķīga vulkāniskas izcelsmes sala. Tās tumšās klintis apskalo smaragdzaļi viļņi. Tajā esošais vulkāns nav tik aktīvs, taču apbrīnojamās ainavas apbur.

Neparasti skaistas ir tā sauktās faraglioni – klintis, kas slienas jūrā, netālu no piekrastes. Tā ir lielākā no Eola arhipelāga salām.
Pirmie iedzīvotāji apmetušies šeit četrus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras. Senās Grieķijas laikā šeit plauka Meligūnas jeb Lipāras pilsēta. Viduslaikos tā kļuva par cietoksni. 1783. gada zemestrīcē Lipāra tika gandrīz pilnībā iznīcināta.
Vecpilsētu ieskauj akmens mūris. Tajā ir ļoti interesants XVI gs. cietoksnis, kura iekšpusē ir katedrāle. Tūristi bieži apmeklē arī Arheoloģijas muzeju, kura lielākā daļa ir cietoksnī.

Stromboli salā atrodas viens no Eiropā aktīvākajiem vulkāniem Stromboli, kura grandiozie „priekšnesumi” notiek vidēji četras reizes stundā.

Sicīlijai tuvākajā Vulkano salā atrodas darbīgais vulkāns Fossa Granda. Pēdējais grandiozais vulkāna izvirdums notika 1890. gadā, taču tas ir saglabājis savu aktivitāti un pastāv jauna izvirduma iespēja. Ap vulkānu nedaudz burbuļo dubļu vannas, izšaujas geizeri.
Salas nosaukums ir cieši saistīts ar grieķu mītiem, jo pastāv uzskats, ka tieši uz šīs salas atradās uguns dieva Vulkāna smēde. Netālu no Lielā krātera (Vulkano salu veido četri krāteri) ir Porto Levante, kas ir slavena ar savām melno smilšu pludmalēm un vulkāna tvaiku sakarsēto ūdeni.

Pjaca Armerina
Šī pilsēta, kas slavena ar viduslaiku pieminekļiem un baroka stilā celtajām pilīm, plešas uz trim pauguriem, kas ir Sicīlijas kalnu iekšējā zonā.
Savu nosaukumu – Pjaca Armerina – tā ieguvusi langobardu kara nometnes dēļ, kas šeit kādreiz atradās. Romiešu laikos šeit bija Maksimīna Herkulija (Romas imperatora Diokletiāna pirmā palīga) villa, kas celta IV gs. beigās. Šo lielisko vēlīnās antīkās mākslas darbu atraka pagājušajā gadsimtā. Slavenu Pjaca Armerina padarīja villa Roma del Kasale, kas uzskatāma par pēdējo gadu svarīgāko arheoloģisko atradumu. Pils kompleksā ir krāšņas zāles, ēdamistabas (triklīniji), pieņemšanu zāles, iekšpagalms ar strūklaku un marmora kolonnām, dzīvojamās telpas un termas. Visas telpas rotā apburošas, lieliski saglabājušās mozaīkas. Šo villu visbiežāk apmeklēja medību sezonas laikā, tādēļ mozaīku galvenais sižets ir medību ainas.
Eksperti uzskata, ka Pjaca Armerina mozaīkas ir lieliska iespēja līdz sīkākajām detaļām rekonstruēt antīko laiku apģērbu, ieročus un citas detaļas.

Pjaca Armerinā ir unikālais Pergusa ezers – tas ir apdzisuša vulkāna krāteris, kas pildīts ar lietus ūdeni. Ja ticam grieķu mītiem, tad tieši šeit tika nolaupīta un Aīda valstībā nogādāta Persefone. Pilsētas mājas piesaista uzmanību ar savām neparastajām ģeometriskajām formām, jo mājas saimniekam precoties, tika celta piebūve, kurā viņš apmetās. 
 
Sicīlijas kūrorti
 
Džiardini Naksos
Jāteic, ka šis ir populārākais kūrorts Sicīlijā. Tas ir 60 km attālumā no Katānijas lidostas. Pilsētiņā dzīvo apmēram 9000 cilvēku. Kūrorts piesaista gan jauniešus, gan ģimenes ar bērniem. Džiardini Naksosā un netālu esošajā Taomarinā ierodas apmēram puse no visiem tūristiem, kuri apmeklē Sicīliju.
Vasarā dzīve pilsētiņā burtiski mutuļo. Rosīgais un omulīgais kūrorts piesaista ar savām garajām un labi koptajām pludmalēm. Šeit ir daudzi nelieli veikaliņi, bāri un restorāniņi, kuros var nobaudīt itāliešu virtuves ēdienus.
Pilsētiņai ir interesanta vēsture. Pirmoreiz nokļuvuši šajā salā VIII gs. p. m. ē., grieķi apmetās šajā pilsētiņā. Džiardini Naksosa kļuva par pirmo grieķu koloniju Sicīlijā. Tulkojumā no sicīliešu valodas pilsētiņas nosaukums – giardini Naxos – nozīmē „Naksosas dārzi”. Ilgu laiku pilsēta bija Taormīnas kopienas īpašums, un tikai 1847. gadā tā ieguva autonomiju. XX gs. vidū Džiardini Naksosā ieradās pirmie atpūtnieki. Taču vietējo iedzīvotāju galvenais ienākumu avots bija un ir zveja.

Interesantākie pilsētas pieminekļi: viduslaiku pils Schiso, Vignazza tornis, Arheoloģiskais parks, kas plešas 21 ha platībā, Arheoloģisko atradumu muzejs.
Laba satiksme ar slaveno Taormīnu, kas ir pavisam netālu (apmēram 5 km attālumā). Par papildu samaksu līdz Taormīnas centram var aizbraukt ar maršruta autobusiem, kas kursē pēc saraksta, ar taksometru vai automašīnu.

Taormina Mare
Taormīna ir sadalīta divās daļās: pilsētas vēsturiskais centrs ir pie Tauro kalna, un kalna pakājē izvietotā kūrorta zona „Taormina Mare”. Pilsēta ir 65 km attālumā no Katānijas lidostas.
Taormina Mare ir neaprakstāmi skaista, daudzu līcīšu un nelielu pussalu izrobota, kaktusiem un oleandriem apaugusi Jonijas jūras piekrastes daļa. Greznās viesnīcas ir ierīkotas senatnīgās villās. Burvīgos mazos līcīšos starp klintīm izkliedētas smilšainas pludmales.
No augstajiem, klinšainajiem krastiem paveras lieliskas ainavas, zilas debesis, smaragdzaļa jūra, klintis un ielejas, kurās viļņojas olīvu un citrusu koku birzis. Rodas iespaids, ka esi nokļuvis svinībās, kurās laipni aicināti visi, kuri vien vēlas piedalīties.
Jūs gaida viesmīlīgas āra kafejnīcas, reibinoša ziedu smarža, itāliešu melodiju valdzinājums, viesmīlīgi un draudzīgi cilvēki.
Tieši no pludmales par nelielu samaksu ar funikulieri var uzbraukt Taormīnas Vecpilsētā. Funikulieris ir līdzās galvenajai autobusu pieturai un darbojas līdz vēlai vakara stundai. Laba dzelzceļa satiksme ar Katāniju vai Mesīnu.

Interesanta ir Taormīnas arhitektūra: grieķu, romiešu, arābu, normaņu būves, omulīgas viesnīcas, daudzas kafejnīcas.
Ieteicams apmeklēt amfiteātri, kas Taormīnā uzcelts II gs. p. m. ē. No amfiteātra sēdvietām paveras majestātisks skats uz vulkānu Etna; doties pastaigā pa dārziem, kas kādreiz bija privātīpašums, bet tagad pieder pilsētai.
Mājīgajos restorānos var palutināt sevi ar sicīliešu virtuves ēdieniem, nobaudīt ēdienus, kas pagatavoti no jūras veltēm, un no mandelēm gatavotus saldumus.

Letojani
Šis ir vēl viens populārs kūrorts Jonijas jūras piekrastē, apmēram 5 km attālumā no Taormīnas un 68 km attālumā no Katānijas lidostas.
Pilsētas nosaukumu veido latīņu un arābu vārdu savienojums: latīņu valodas vārds Laetum nozīmē ‘bagāts’, bet arābu valodas vārds Ayn – ‘avots’.
Par šīs nelielās pilsētiņas rašanos saglabājies ļoti maz ziņu, taču ir zināms, ka līdz XVIII gadsimta vidum tā atradās kaimiņpilsētas Halodoro jurisdikcijā. 1908. gadā zemestrīce iznīcināja dažas no ēkām pilsētiņā (pēc tam tās tika atjaunotas). 1952. gadā pilsētiņa kļuva neatkarīga.
Letojani kūrortā dzīvo apmēram 2400 pastāvīgie iedzīvotāji. Vasarā, kad šeit ierodas atpūtnieki no dažādām valstīm, kūrorts atdzīvojas. Pilsētiņas galvenā iela ir līdztekus smilšainai pludmalei. Galvenajā alejā Jūs atradīsiet daudzus bārus un restorānus, veikaliņus. Pilsētiņas laukums, kurā atrodas āra kafejnīcas, ir galvenā tikšanās vieta. Šeit var nobaudīt itāliešu gaumē gatavotu kafiju un gardu, svaigu saldējumu.

Kūrortā atpūtniekus gaida ne vien lieliskas pludmales, bet arī dažādi kultūras pasākumi. Interesanti ir, piemēram, ikgadējie „Agosto a Letojanni” svētki. Svētku laikā notiek vezumu parāde, zivju un arbūzu festivāli.
Kūrortā ir saglabājušies daži vēstures pieminekļi: pilsētas rātsnams, neogotikas stilā celtā Sv. Jozefa baznīca, kas atjaunota 1929. g. Baznīcā apskatāma XVIII gs. gleznotā „Pieta”.
Letojani pilsētiņā dzimis slavenais itāliešu ķirurgs Frančesko Durante (1844.–1934.), kurš Romas universitātē pasniedza kaulu un locītavu ķirurģijas kursu un kopā ar Gvido Bačelli nodibināja Romas slimnīcu.
Par papildu samaksu ar regulāru maršruta autobusu, taksometru vai automašīnu var aizbraukt līdz Taormīnai.

Forca d’Agro/ Marina d’Agro
Forca d’Agro ir maza, klusa pilsētiņa Mesīnas provincē. Apburošais kūrorts ir uz 420 metrus augstas klints. Pilsēta ir apmēram 10 km attālumā no Taormīnas un apmēram 70 km attālumā no Katānijas lidostas. Netālu no saulainās piekrastes, 3 km attālumā no centra, ir „Marina d’Agro” kūrorta zona.
Šī būs īstā vieta tiem, kuri dod priekšroku mierīgai un romantiskai atpūtai. No augstās klints paveras lieliska panorāma: smaragdzaļa jūra, kalni, klinšainas nogāzes. Forca d’Agro pilsētiņā ir tikai apmēram 1000 iedzīvotāju.

Pirmo reizi rakstos Forca d’Agro pilsētiņa minēta 1117. gadā, kad normaņu grāfs Rožē II uzdāvināja ieleju grieķu mūkiem baziliāņiem, kuri dzīvoja Sv. Pētera un Pāvila klosterī. Nosaukuma pirmā daļa – Forca – radusies par godu karaliskajai ģimenei, kura iegādājusies pilsētiņu un piešķīrusi tai jaunas administratīvās tiesības, bet nosaukuma otrā daļa ir saistīta ar Agro upes nosaukumu.
Pilsētiņā ir trīs baznīcas. Viena no slavenākajām ir XVI gadsimtā baroka stilā celtā Chiesa Madre baznīca, kurā ir Aleksandrijas Sv. Katrīnas marmora statuja. Pilsētiņas majestātisko pagātni atgādina viduslaiku pils drupas. Netālu no pilsētiņas ir gleznaina vieta, kur Agro upe ietek Jonijas jūrā.

Novēlam jauku atpūtu Sicīlijas kūrortos!